Kad piedzima mana meita, es uzreiz pamanīju, ka viņa nav līdzīga ne man, ne manam vīram.
Gadu gaitā viņa tā arī nekļuva līdzīgāka kādam no mums, un tas apkārtējos cilvēkos izraisīja dažādus minējumus līdz pat tam, ka esam paņēmuši meitiņu no bērnunama.
Godīgi sakot, pat es pati reizēm teju vai sāku šaubīties, ka tas ir mūsu miesīgs bērns.
Mana vīramāte jokoja, ka saucot mūsu meitu sauc par adoptēto mazmeitu. Man likās, ka viņai ir tāda savdabīga humora izjūta.
Taču viss mainījās, kad mazulītei vajadzēja sākt apmeklēt dārziņu. Meklējām piemērotu bērnudārzu, nevarējām izlemt, kur tieši meitiņu sūtīt. Tādējādi mans bērna kopšanas atvaļinājums nedaudz ievilkās.
Mans vīrs pelnīja diezgan labi, tāpēc man nebija steidzami jāatgriežas darbā. Mums bija pietiekami daudz naudas un nebija finansiālu grūtību.
Lasi arī: Lūk, kāpēc es vairāk tualetē nenolaižu ūdeni! Un iesaku visiem…
Vīrs nekad man neuzspieda savu gribu – es pati varēju izlemt, vai man jāstrādā vai ne. Viņš bija pārliecināts, ka spēs nodrošināt mūsu ģimeni, būdams vienīgais pelnītājs.
Reiz vīramāte sagaidīja īsto brīdi, kad es mājās biju viena pati, un sarīkoja skandālu. Viņa sāka kliegt, apsūdzot mani krāpšanā…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
